2023. gada 26. sept.
Dzīve pilsētā ir lieliska. Īpaši tad, ja Tu esi automašīna.
Arī tad, ja runājam pavisam nopietni, tas patiešām lieliski apraksta situāciju, kas mūsu pilsētās ir izveidojusies pēdējās simtgades laikā. Vairāk nekā 60 % pilsētu teritorijas ir atvēlēti automašīnu infrastruktūrai. Pilsētas tiek veidotas un pielāgotas tā, lai tās atbilstu automašīnu, ne iedzīvotāju vajadzībām..
Lai labāk saprastu, kāda tieši ir pilsēta, kas iedzīvotājiem šķiet mājīga, aprunājāmies ar arhitekti, urbānisti un četru bērnu māti – Joko Alenderi.
Mūsu jaunāko kampaņu caurvij doma, ka ikvienam savā pilsētā būtu jājūtas kā mājās. Teritoriju ārpus Tava mājokļa nevajadzētu aizņemt tikai depresīvam dzelzsbetonam un neomulīgiem industriāliem metāla objektiem. Tai drīzāk vajadzētu līdzināties omulīgai viesistabai. Kas, Tavuprāt, liek cilvēkiem pilsētās justies kā mājās?
Mājās mēs jūtamies droši, ērti un mierīgi. Mēs jūtamies iederīgi. Instinktīvi zinām, kur kas atrodas. Mūsu mājas ļauj mums justies kā sev pašiem, palīdz ikdienas sadzīvē.
Arī sabiedriskām vietām vajadzētu būt tikpat intuitīvām un atbalstošām. Tam, kur jādodas, kas jādara… Tam būtu jābūt pašsaprotamam. Pilsētu jāveido ērtām un vienlaikus arī drošām vietām braucieniem, pastaigām un atpūtai. Tāpat sabiedriskām vietām būtu jāveicina kopā būšana un socializēšanās – gluži kā mūsu viesistabām, kas parasti ir vietas, kurās visbiežāk visi pulcējamies kopīgai laika pavadīšanai.
Kas ir būtiskākais, kas cilvēkiem liek pilsētās justies kā mājās?
Dāņu urbānists Jans Gels ir apkopojis ļoti labus pilsētvides kvalitātes kritērijus. Šie kritēriji visi gādā par cilvēku pamata vajadzībām:
1) Drošība – satiksmē un vidē (tostarp aizsardzība no jebkāda veida piesārņojuma).
2) Ērtības – dažādas iespējas pastaigām, atpūtai un fiziskajām aktivitātēm, spēlēm.
3) Pievilcība – ainaviskums, zaļumi un pievilcīgi, gaumīgi arhitektūras un vides risinājumi.
“Ikvienam būtu jājūtas droši, esot uz ielas. Ja pastaigājos ar draugu, mums vajadzētu spēt netraucēti sarunāties, dzirdēt vienam otru bez grūtībām. Videi būtu jāpielāgojas iedzīvotāju kustībai, tai nebūtu jābūt mulsinošai vai jāliek cilvēkam justies neiederīgi un nesvarīgi.”
Ikvienai apkaimei jābūt arī savai identitātei – tai ir jābūt kaut kam īpašam, kas to padara par tieši Tavu rajonu. Varbūt tā ir kāda īpaša skaista ainava vai kāda specifiska, bet patīkama smarža – piemēram, maizes ceptuve, kas Tavā rajonā ir jau ļoti ilgu laiku. Vai kāds vidē iederīgs, gaumīgs un drošs bērnu rotaļlaukums.
Ja vērtējam pēc šādiem kritērijiem, liela daļa pilsētu nemaz nav mājīgas. Kādēļ tā?
Senākos laikos pilsētas tika veidotas ar cilvēku kā mērogu un piemēru. Lielākā daļa sabiedriskās dzīves (tikšanās, sarunas, jaunumu uzziņa, tirdzniecība) noritēja ielās un pilsētu laukumos. Ielas bija paredzētas kājāmgājējiem, ceļa zīmes un izkārtnes veidotas tā, lai tās būtu salasāmas, pārvietojoties vidējā gājēja ātrumā, kas ir 5 kilometri stundā.
Bet tad ielās sāka uzrasties automašīnas, kuru ātrums bija krietni lielāks – 50, 60, pat 90 kilometri stundā un vairāk. Attiecīgi ceļa zīmesun izkārtnes bija jāpielāgo, jo tik lielā ātrumā cilvēka redze informāciju uztver citādi (iztēlojies automaģistrāļu malās esošās norādes kā piemēru). Ievērojami mainījās arī trokšņu līmenis un drošība satiksmē.
Ja iela nav veidota kā iela gājējiem, arī tās apkārtējā vide nevar radīt mājīgu viesistabas sajūtu.
Kā pašvaldības var parūpēties par to, lai iedzīvotāji jūtas mājīgāk?
Tās pamatā ir ikdienas vajadzību organizēšana.
Vai manam bērnam ir vieta mājām tuvākajā bērnudārzā, lai varu turp doties kājām un pa ceļam satikt kaimiņus? Vai manas mājvietas tuvumā ir labs un drošs rotaļlaukums vai parks?
Vai pie manām mājām ir pārtikas veikals, kurā ērti un ātri iegādāties pienu un maizi? Vai manas mājas tuvumā ir kāds krogs vai kafejnīca, kurā tikties ar draugiem? Vai manām mājām tuvākā sabiedriskā transporta pietura veido ērtu savienojumu ar citām transporta līnijām? Vai tajā ir patīkami uzkavēties un gaidīt transportu?
Šādi ikdienišķi sīkumi nosaka kopējo dzīves kvalitāti un mājīguma sajūtu.
Kāda ietekme ir transportam un dažādiem pārvietošanās veidiem?
Kad runa ir par pārvietošanos, tai noteikti ir jāspēj pielāgoties cilvēka vajadzībām. Vienu dienu man var būt nepieciešams auto, bet nākamajā es dodu priekšroku braucienam ar tramvaju. Bet varbūt citā dienā es vēlos pabaudīt svaigu gaisu un dienas gaitās doties ar velosipēdu.
Lielajās pilsētās Tu vari izvēlēties, vai braukt ar metro vai autobusu, atkarībā no tā, ko vēlies – galamērķī nokļūt ātri vai izbaudīt skatu aiz loga. Tāpat arī pilsētas viesiem sabiedriskā transporta biļetes vajadzētu spēt iegādāties ērti. Piemēram, nopīkstinot bankas karti vai telefonu, ne meklējot specifiskus biļešu automātus, kas ne visur ir pieejami.
Un… Gluži kā mājās – videi ir jābūt pievilcīgai un patīkamai. Arī sabiedriskajam transportam vajadzētu to nodrošināt. Londonas divstāvu autobusi ir lielisks piemērs!
Sabiedriskā transporta, ielu, zīmju un citu detaļu dizains un raksturs var veicināt pilsētas identitātes veidošanos un padarīt to atpazīstamāku – līdzīgāku mājām.
Arvien biežāk redzam dažādas kopienu un apkaimju iniciatīvas, kuru mērķis ir padarīt pilsētu teritorijas cilvēkiem draudzīgākas. Kuras no zināmajām Tev personīgi šķiet saistošas?
Pirmā iniciatīva, par kuru uzreiz iedomājos, ir Ņujorkas miniparku iniciatīva. Bet, ja jāizvēlas kāda mājām tuvāka iniciatīva, tad, manuprāt, Kalamaja vietējās kopienas svētku dienas Tallinā bija lieliskas – tās palīdzēja satuvināt cilvēkus un atdzīvināt apkaimi. Uz ielas tika novietots garš galds, un visi varēja izbaudīt kopīgas vakariņas ar ģimenēm, draugiem un kaimiņiem.
Mūsu pilsētām ir jākļūst par mājām iedzīvotājiem. Ne tikai auto. Transporta koplietošana var samazināt mums ikdienā nepieciešamo personīgo auto skaitu un atgūt daļu pilsētu teritoriju cilvēku vajadzībām.
Ieskaties citos šīs kampaņas rakstos un uzzini, cik patīkamas un ērtas varētu būt mūsu pilsētas.
