2021. gada 17. marts
Marts ir mēnesis, kad teju visā pasaulē tiek svinēta Starptautiskā sieviešu diena. Mēs novērtējam ikvienu sievieti – mūsu mammas, vecmāmiņas, meitas, māsas. Arī Bolt ir daudzas autovadītājas, kas ir gan meitas, gan māmiņas, gan pat vecmāmiņas! Ja esi kādreiz prātojis par to, kāds ir viņu stāsts, piedāvājam ar mūsu lieliskajām un drosmīgajām autovadītājām iepazīties tuvāk.
Šo stāstu sēriju sākam ar Irinu, kura ir kopta, enerģiska un atsaucīga dāma. Vai spēj iedomāties, ka viņai ir jau 69 gadi? Par to neliecina itin nekas!
Darbu ir bijis daudz. Vispār esmu mēbeļu inženieris. Padomju laikos pārbaudīju visas Latvijas rūpnīcu ražotās mēbeles. Pēc tam esmu strādājusi gan veikalos, gan vadījusi pati savu biznesu. Vispirms jau pie stūres man ir ļoti liels stāžs. Ar savu mašīnu braucu uz Maskavu. Pirms pandēmijas, protams. Sākumā domāju, ka tikai pāris mēnešus vasarā pastrādāšu, un tas bija jau pirms kādiem diviem gadiem. Turpinu to darīt jau kā pamatdarbu. Es nespēju nosēdēt mājās. Tas ir mans vienīgais mīnuss – nevaru nosēdēt mājās. Maz guļu un maz ēdu. (smejas) Tā vienkārši sanāca.
Brīvajā laikā man patīk gatavot un šūt. Mazmeitas dēļ iemācījos šūt peldkostīmus mākslas vingrošanai – tikai 3000 akmentiņu uz viena peldkostīma! Mazbērni man ir trīs. Bet jau izauguši, tādēļ viņus auklēt vairs nevajag.
Ziniet, es jau 42 gadus esmu pie stūres. Aprīlī būs 43. Kad brauc pa pilsētu… Tās ir kaut kādas šausmas! Es varu piedot tiem, kas nesen ieguvuši autovadītāja apliecību un kaut ko vēl nezina. Es arī visu iemācījos ne uzreiz. Bet tie, kas ir vienkārši nekaunīgi… Sirds sāp. Ja viņi nepārdzīvo par svešām dzīvībām… Pašiem sava viņiem arī ir vienaldzīga? Man, lūk, automašīnā ir labs autokrēsliņš. Es vienmēr piedāvāju. Kad man saka, ka nevajag, es uzreiz nesaku, ka nevedīšu nekur. Mēģinu pierunāt. Bija tāds gadījums, kad māmiņa teica, ka meitenīte nesēdēs krēsliņā. Pierunāju. Kad aizbraucām līdz galam, tad meitenīte teica: “Mammu, vai mēs varam krēsliņu ņemt līdzi?”
Domāju, ka vispirms ir jāmīl cilvēki. Jā, sevi arī, protams, jāmīl, bet citus vairāk. Es vienmēr pieturos pie domas, ka automašīnas durvis aizvērsies, un es par nejauku pasažieri aizmirsīšu. Nekad neskandalēju. Neviens pasažieris nevar sūdzēties, ka es būtu pateikusi kaut ko rupju. Es vienkārši klusēju.
Vispirms jau automašīnai ir jābūt tīrai. Vienmēr. Man arī mājās nepatīk netīrība. Mašīna ir mans birojs. Man viena sieviete teica: “Jums automašīnā smaržo pēc franču smaržām”. Es atbildēju, ka tas laikam tāpēc, ka es esmu sasmaržojusies. Es, protams, cenšos.
Bieži cilvēki vienkārši kavē un vēlas ātrāk nokļūt galā. Vai vienkārši dodas atpūsties. Bērni izsauc taksometru, lai gados vecāku mammu kaut kur aizvestu. Kad bija visi restorāni un klubi atvērti, tad ir gadījies vest jaunas meitenes, kuras, piemēram, dzīvo ārpus pilsētas – mammas vēlējās, lai pie stūres būtu sieviete.
Man šo jautājumu pasažieri bieži uzdod. Vai man neesot bail. Es taču strādāju arī naktīs, līdz pat pieciem no rīta. Ja es baidītos, es nestrādātu par taksisti. Vismaz naktīs nestrādātu. Es nebaidos.
Par visām sievietēm, protams, atbildēt es nevaru, bet man šķiet, ka sievietes autovadītājas ir atbildīgākas. Man tā vienkārši šķiet. Var jau būt, ka tas ir tikai no mana skatu punkta tā. Bet es vienmēr esmu domājusi, ka sieviete ir ne tikai pavarda sargātāja, bet arī labestības sargātāja. Lai viss būtu labi.
Jā, jā. Tagad reizēm izmantoju Bolt arī kā pasažieris, ja nav auto, bet kaut kur jābrauc. Jā – es labprātāk izvēlētos sievieti pie stūres.
Jā, ir. Es visām sievietēm gribētu pateikt, ka sievietei arī tad, ja viņa strādā par taksisti, ir jāseko savai ārienei. Nedrīkst izskatīties tā, it kā tikko būtu izvēlusies no gultas. Lai gan tas attiecas arī uz vīriešiem. Taksista darbs jāuzskata par tādu pašu darbu kā, piemēram, biroja darbs. Lai pasažierim būtu patīkami uz tevi skatīties.
Visbiežāk aizmirst cimdus, cepures. Esmu divos naktī vedusi telefonu atpakaļ pasažierim. Vasarā atstāja divus bērnu skrejriteņus mašīnā. Jau biju ceļā atpakaļ uz Rīgu. Bet tad sāku domāt, ka nepaņēma taču laikam tos skrejriteņus no bagāžnieka. Zvanu viņiem un saku: “Jūs neko mašīnā neaizmirsāt? Skrejriteņus vairs nevajadzēs?” (smejas) Protams, aizvedu atpakaļ!
