2021. gada 31. marts
Ar dzīvespriecīgo 50 gadus veco Bolt autovadītāju Santu tiekamies ļoti saulainā dienā. Santa ir viena no autovadītājām, kas Bolt platformā pasažierus pārvadā jau vairākus gadus un labprāt iesaistās ikvienā aktivitātē, kas saistīta ar pasažieriem, jo taksometra vadītājas darbs ir viņas mīļākā nodarbošanās, ne tikai iztikas avots.
Man ļoti patīk gatavot. Saldie man pašai ne pārāk garšo, tādēļ vairāk gatavoju dārzeņu un gaļas ēdienus. Mīļākā recepte man ir gvakamole.
Ilgu laiku nodarbojos ar poligrāfiju. Man bija pašai savs uzņēmums līdz pirmajai krīzei 2008. gadā. Pēc tam es vairākās vietās esmu strādājusi, bet nekur sevi neesmu atradusi. Atnācu uz takšiem, jo no iepriekšējās darba vietas aizgāju tā uz sitienu. Jau sen biju domājusi, ka varētu iet par taksometra šoferi strādāt. Kad biju pirmās divas maiņas nostrādājusi, tad sapratu, ka man jau sen vajadzēja iet uz takšiem strādāt. (smejas) Man ļoti patīk vēl joprojām! Es jau sešus gadus strādāju par taksometra šoferi un negribu neko citu darīt. Vienmēr visiem esmu teikusi, ka mana mīļākā vieta uz zemes ir auto pie stūres. Nu, lūk, un tagad es varu pelnīt ar to, ka atrodos savā mīļākajā vietā uz zemes.
Protams! Darbs kā tāds man ļoti patīk! Par taksometra šoferi es sāku strādāt citā uzņēmumā, tad izmēģināju vēl divus citus. Bet tad nu jau pirms četriem gadiem atnācu uz “Bolt”, un šobrīd es vēl aizvien noteikti negribētu pārvadāt pasažierus kādā citā platformā. Tikai Klientu atbalstu gan gribētu atkal klātienē. Man labāk patīk jautājumus risināt tā – caur e-pastiem man ir grūti.
Pirmkārt, labam autovadītājam ir jābūt talantam uz auto vadīšanu. Es, piemēram, pilnīgi nemāku zīmēt. (smejas) Tāpat ir cilvēki, kas pilnīgi nemāk braukt. Viņiem nav talanta uz to. Tāds cilvēks nevar būt šoferis. Un taksometra vadītājam vēl nāk komunikācija ar cilvēkiem, kas ir ļoti svarīgi. Jābūt ir komunikablam. Faktiski ir jāmīl cilvēki savā būtībā, jo, ja tev nepatīk cilvēki, tu nevari būt taksometra šoferis. Vismaz tu nevari būt labs taksometra šoferis.
Lielākoties šoferi kļūdās, nerēķinoties ar apkārtējo satiksmi. Galvenais, ko es tiešām ieteiktu, ir – rēķināties ar citiem satiksmes dalībniekiem. Just… Vismaz mēģināt sajust apkārtējo satiksmi, apkārtējo vidi… Būt pieklājīgam uz ceļa un rēķināties ar apkārtējo satiksmi.
Es iesaku pamēģināt! Noteikti vajag pamēģināt. Jo es arī faktiski kādus gadus sešus vai septiņus domāju, ka es varētu iet uz takšiem strādāt, kā man beidzās mans bizness. Tā es domāju, domāju, domāju… Un pēc tam, kad es sāku, tad es sapratu, ka sen jau vajadzēja to darīt! (smejas)
Pirmkārt, tā komunikācija ar cilvēkiem ir tiešām svarīga. Protams, gadās arī nerunīgi cilvēki. It īpaši dienas laikā viņi ir iegrimuši savās problēmās un es viņus arī netraucēju ar savu muldēšanu. (smejas) Bet man ļoti patīk strādāt pa naktīm. Es tāds nakts cilvēks esmu. Un naktīs cilvēki ir tādi atvērtāki un runātīgāki. Vairs nav savās problēmās tik ļoti iegrimuši. Līdz ar to ļoti bieži sanāk tā sirsnīgi parunāties un, protams, uzreiz pēc tam ir labāks vērtējums. Man labāk patīk pļāpīgie klienti, lai gan, protams, arī ar šo gadās izņēmumi. (smejas)
Pa ielu ejot un sabiedriskajā transportā braucot, var sastapt daudz nepatīkamu cilvēku. Taksometros viņi reti trāpās. Lielākoties cilvēki ir forši, pozitīvi!
Kā es esmu ievērojusi, tad bieži vien mašīnas tīrība ir diezgan no svara. Kaut gan ir laikapstākļi, kuros ir ļoti grūti viņu visu laiku tīru uzturēt. Nu un, protams, manā izpratnē lielā ziņā tā ir komunikācija ar pasažieri. Tas ir galvenais! Uzķert, vai cilvēks grib komunicēt. Ieklausīties un saprast, par ko viņš būtu gatavs runāt, kādas tēmas viņam varētu būt interesantas.
Es vienmēr sprādzējos. Tas man ir automātiski kopš es vispār sāku braukt ar auto. Ja neesmu piesprādzējusies, jūtos nekomfortabli. Ka neesmu īsti savā vietā. Pat, ja simts metrus man jāpabrauc, es vienmēr piesprādzējos.
Runājot par personīgo drošību – ir jāskatās, kas kāpj iekšā mašīnā. Īpaši naktīs. Es mašīnai aizbloķēju durvis. Ja cilvēks man kaut kādā mērā šķiet aizdomīgs, spēcīgi iereibis, piemēram… Tad es paveru logu un paklausos, ko viņš runā. Ja neliekās cilvēks adekvāts, tad es viņam atvainojos, bet braucienu neveicu.
Bet no tādām pamatlietām… Es strādāju ar planšeti un man ir telefona turētājs, kas vienlaicīgi arī veic uzlādi. Tas arī ir ļoti ērti. Visiem iesaku. Viņi gan ir padārgi, bet tas ir superīgi.
Par pasažieriem rūpējos, ņemot līdzi divus bērnu krēsliņus. Mazie bērni nevar sēdēt uz paliktnīša, viņiem vajag lielo krēsliņu. Šim auto ir pietiekoši liels bagāžnieks, lai viņi tur varētu savietoties.
Es teiktu, ka tas nav īsti atkarīgs no dzimuma. Tas ir atkarīgs no cilvēka personīgajām īpašībām. Lielākoties tas ir talants cilvēkam. Tikpat labi var būt talantīgs mākslinieks vai talantīgs aktieris. Kā var pateikt, vai labāki aktieri ir sievietes vai vīrieši? Tas pats ar auto vadīšanu.
Lielākoties cilvēki, redzot sievieti pie stūres, ir pozitīvi noskaņoti. Īpaši naktīs sievietes priecājas, ka viņas ved tieši sieviete. Māmiņas ar bērniem. Krievu tautības vīrieši. Viņi atstāj vislabākās dzeramnaudas un ir īpaši priecīgi, kad iekāpj auto! (sirsnīgi smejas) Ir protams, bijuši arī pretēji gadījumi, kad man kāds sāk mācīt braukt. Mans autovadītāja stāžs ir 24 gadi. Varbūt tomēr nevajag mani mācīt? (smejas)
Es domāju, ka noteikti vajag pamēģināt. Uzreiz saku, ka ir jābūt diezgan stiprai nervu sistēmai, jo situācijas ir visdažādākās. Tieši uz ceļa… Visu laiku braucot, sastopos ar dažādiem autovadītājiem. Kā arī pasažieri mēdz būt dažādi. No visām situācijām jāmēģina iziet pa labam. (smejas) Ar smaidu!
Es, man liekas, varētu grāmatu uzrakstīt, ja nebūtu tik slinka. (sirsnīgi smejas) Man ir ļoti daudz piedzīvojumu bijis! Ļoti bieži aizmirst cimdus, cepures un tādas lietas. Reizēm nevar pateikt, cik svarīgs cilvēkam ir tas, ko viņš auto ir aizmirsis – man pat prātā neienāktu varbūt. Vēlu vakarā brauca divas sievietes ar meitenīti, un es pēc tam atradu rozā cepurīti mašīnā. Tiešām sirsnīgi nēsāta, ne jauna. Uzrakstīju īsziņu sievietei, kas bija izsaukusi taksometru. Viņa man nākamajā dienā piezvanīja, ļoti priecīga! Tā esot meitenītes mīļākā cepurīte – esot ļoti pārdzīvojusi, ka esot pazaudējusi. Viņa pati bija gatava tūlīt pat braukt pie manis uz mājām, jo man bija brīvdiena. Viņa atbrauca pakaļ, atveda šokolādi, kārumus.
Jā, protams! Kad brauc sievietes ar bērniem. Viņām ļoti patīk, ka vadītājas ir sievietes. Tāpat dažreiz šķiet, ka dzeramnaudu es noteikti saņemtu mazāku, ja es būtu vīrietis. (smejas)
