2021. gada 7. apr.
Ar Ievu tiekamies ļoti vējainā un aukstā dienā, bet viņas dzīvesprieks, pozitīvais noskaņojums un enerģiskums sarunas laikā nepazūd ne uz mirkli. Ar īsākiem un garākiem pārtraukumiem Ieva pasažierus Bolt platformā pārvadā jau divarpus gadus un par interesantākajām darba stundām viennozīmīgi uzskata piedzīvojumu pilnās piektdienu un sestdienu naktis.
Kas ir brīvais laiks? (smejas) Godīgi? Guļu. Hobiji ir, protams, ka ir! Patīk slēpot, vasarā tā ir riteņbraukšana. Patīk ar sportu nodarboties. Visādas arī mākslinieciskas izpausmes. Plašākai publikai gan nestāstīšu. (smejas)
Man ir bijuši vairāki darbiņi. Bolt nāca klāt vienkārši reizēm aizpildīt brīvo laiku. Man ir nepieciešama brīva kustība, jo noteikti neesmu ofisa cilvēks. Šis ir viens no veidiem, kā var gan nopelnīt, gan aizpildīt brīvo laiku. Ja ir vairākas lietas, kas nav piesaistītas vietā un laikā, tad var smuki apvienot. Šobrīd gan “Bolt” ir mana pamata nodarbošanās.
Viens no iepriekšējiem darbiem bija pirmās palīdzības apmācības autovadītājiem, ieroču nēsātājiem, glābējiem, policijai. Visiem, kam tas bija nepieciešams. Arī auklītēm. Šajā sfērā darbojos 11 gadus. Tas bija tāds mans pamats. Līdz pienāca šādi laiki – pandēmija un visi pārējie darbu ierobežojumi…
Tas sākums laikam arī bija tāds, ka vienkārši man bija tas brīvais laiks… Nebiju piesieta laikā un telpā. Neko nedarīt, lai tās dienas vadītu vispār nekā… Tas arī nav interesanti. Un tad es sapratu, ka šo varu savienot, pamēģināju, un bija interesanti. Pirmā nedēļa bija traka. Ja tu nekad neko tādu neesi darījis… Pasažieru pārvadājumi “Bolt” bija pirmā šāda veida pieredze. Stress ļoti liels. Cilvēki nāk. Kāpj iekšā, kāpj ārā. Un tu brauc, visu laiku uztraucies – ka tikai nesajaukt ceļu. Nevar jau arī visiem teikt: “Es tikai pirmo dienu braucu.” Ta sanāca, ka arī tās brīvdienu naktis sākās uzreiz. Es trešdienas pēcpusdienā pieslēdzos, tad nostrādāju ceturtdienu. Piektdien jau visu nakti. Un man kaut kā visi maršruti salikās tā, ka es faktiski gar savām mājām braucu. Atceros, ka es pat braucu mājās dušā un pārģērbties, jo stress tiešām bija liels. Kā pasažieris platformu gan pati izmantoju no 2015. gada.
Vai runa ir par piektdienu, sestdienu naktīm? (sirsnīgi smejas) Šobrīd gan šie vakari nav tik interesanti. Bet tad, kad darbi visiem vairāk kustējās un dzīvojām vēl normālu dzīvi, tad tas bija vesels tāds tusiņš. Tās naktis arī tā ātri paskrien, kad ir tā kustība. Cilvēki ir atraisītāki un jautrāki.
Cilvēki nāk katrs ar savu emocionālo stāvokli… Tagad gan sarunas ļoti ātri apsīkstās. Cilvēkos to var just. Nospiestība. Nekas nenotiek – nav koncertu, nav teātru. Nekā nav. Es domāju, ka daudziem ir iekšēji satraucošs šis laiks. Pieņemu, ka tā ir ne tikai šajā darbā. Cilvēki ir mazrunīgāki. Es arī pati esmu stipri mazrunīgāka. Ja iepriekš saruna būtu turpinājusies līdz brauciena beigām, tad tagad tā nav. Senāk ir bijušas neskaitāmas reizes, kad esmu jau pabeigusi braucienu, bet cilvēks nekāpj ārā, jo mēs vēl sēžam un runājam. (smejas)
Šobrīd, kad ir tik daudz ierobežojumu, tad man galvā visu laiku skan: “There is no more fun” (tulkojums: “Prieka vairs nav”). Bet man aizvien patīk braukt! Ja man nepatiktu braukt, tad es visdrīzāk nedarītu šo darbu.
Intuīcija uz ceļa. Laba satiksmes izpratne. Es personīgi parasti skatos jau uz priekšu. Kur kā pārkārtoties. Kur man jānogriežās, jo man nepatīk kavēt satiksmi, radīt diskomfortu. Protams, gadās visādi. Labam vadītājam noteikti piemīt satiksmes izpratne. Es domāju, ka to iegūst ar laiku un pieredzi. Lai gan tad, kad pati braucu kā klients, es saprotu, ka vienkārši ir braucēji un nav braucēji.Un tam nav sakars ne ar dzimumu, ne ar… Īstenībā varbūt tiešām tas ir dabas dots talants, kuru var izkopt, paaugstināt kvalifikāciju. (smejas)
Es teikšu tā, ka šobrīd noteikti braucu labāk nekā pirms tam, kad es sāku “boltot”. Jo pirms tam es nebiju tik daudz uz ceļa, cik esmu tagad.
Tas, ko es pavisam noteikti šajā darbā esmu iemācījusies – tas ir neraustīt mašīnu. Īpaši piektdienu un sestdienu naktīs. (smejas) Pārslēgt ātrumus tā, ka to nejūt. Šīs naktis noteikti ir bijušas par iemeslu, bet es tā braucu tagad arī ikdienā. Vienkārši sapratu, ka tas ir jāiemācās. Lai negadītos tā, kā gadās daudziem kolēģiem. (smejas) Klienti ir to atzīmējuši. Ir gadījies, ka es vedu kompāniju mājās no centra un viņi saka: “Ak Dievs, jūs tik patīkami braucat!”
Nekavēt satiksmi! Nopietni. Laikus saprast, kur ir jānogriežas. Ja nepieciešams, izmantot navigatorus. Vienkārši nekavēt satiksmi – tas ir viens. Un otrs, pilnīgi noteikti, ir pieklājība uz ceļa. Vienam otru palaist un arī dažreiz samazināt ātrumu, kad nepieciešams citam pieslēgties satiksmei. Labāk, lai mēs visi braucam, nekā stāvam, jo kāds ietiepjās.
Viens ir pieklājība, otrs ir tīra automašīna. Vienkārši ir kaut kāda darba ētika, kas tev pašam ir jāievēro. Cilvēki arī ir jājūt, jo ne visiem patīk runāties. Ir bijuši klienti, kas ir teikuši, ka viņi liek vadītājiem sliktus reitingus, jo vadītājs ar viņiem nerunājās. Citi atkal saka, ka vadītāji par daudz runā. Vadītājam ir pašam jāsajūt, kāds ir klients.
Man viens draugs teica, ka cilvēks pēc pirmajiem pieciem kilometriem saprot, ka tev var uzticēties, saprot, kā tu brauc. Liela daļa braucienu ir maksimums divi kilometri, tādēļ tev jau pirmajos simts metros ir jāpārliecina cilvēks, ka ar braucienu viss būs kārtībā.
Kurā diennakts laikā? (smejas) Izņēmumi gadās arī darba dienas vidū, protams. Bet pamatā Bolt pasažieri ir lielākoties inteliģenti, pieklājīgi cilvēki.
Klientiem der atcerēties to, ka mēs strādājam garas stundas. Dažreiz garākas nekā viņi ofisā. Un, manuprāt, viņi nāk pie mums ciemos. Pat varētu teikt, ka viņi nāk pie mums uz mājām, jo mēs auto pavadām tik daudz laika. Un tas ir tas, kas dažreiz varbūt izpaliek? Pieklājība no klienta puses. Samaksa par braucienu ir samaksa par braucienu, bet tu ienāc manā “mājā”. Sasveicināties, atsveicināties. “Paldies”!
Man blakus esošais krēsls gandrīz vienmēr ir bijis piebīdīts līdz galam – tur nav vietas, kur apsēsties. Ņemot vērā šī brīža situāciju, šobrīd nu jau vairs nav daudz palikuši tādi, kas gribētu sēdēt priekšā. Visi jau ir apmēram sapratuši, ka ir jāsēž aizmugurē. Tas netraucē sarunāties. Kad cilvēks ir aizmugurē, tad viņam neienāk prātā komentēt, kā es spaidu pedāļus, neķeras panelī vai stūrē. Ir bijis, ka puišiem rokas, kājas iet pa gaisu, jo, ilgstoši braucot, katram ir savas trajektorijas izveidojušās. Kur un kā tu izbrauc – maksimāli saudzējot ritošo daļu mašīnai, piemēram. Vienkārši izstrādājas kaut kādi savi knifiņi, un cits cilvēks tos, protams, nezina.
Tas nerakstītais likums pasažieru pārvadājumos – cilvēks sēž tālākajā stūrī. Ne vadītājam aiz muguras, bet tālāk. Tā ir reāla drošība. Ir tiešām bijušas arī situācijas, kad klients reāli ieķerās stūrē. Man nekad nebija ienācis prātā, ka kāds varētu iedomāties kaut ko tādu izdarīt.
Nē. Man laikam ir tikai mani talismani, kas mani, tiesa, citās lietās pasargā uz ceļa. Bet, ja runa ir par kaut kādiem tieši drošībai paredzētiem līdzekļiem, tad man tādu nav. Un es arī negribu. Puišiem, kas braukā, mēdz būt līdzi, esmu dzirdējusi. Man nav un nebūs. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs. Tas ir tā kā izrādē bise. Ja viņa tur ir pie sienas, tad līdz izrādes beigām viņai ir jāizšauj. Un līdzīgi es domāju par tiem pašiem aizsarglīdzekļiem. Ja man tādi būtu līdzi, tad man noteikti izveidotos situācija, kurā man tie būtu jāizmanto. Tā bise izšaus. Tāpēc man nekā tāda nav. Es aizvien esmu šeit! Man ir divas rokas, divas kājas. Un galva ir vietā.
Jā, noteikti ir. Dažreiz ir puiši, kas iekāpj un baltu aci noskatās. Uzreiz pēc sasveicināšanās paziņo, ka neuzticas sievietēm pie stūres. Esmu atbildējusi: “Šis bija labākais teikums, ar kuru sākt mūsu kopīgo braucienu.” (sirsnīgi smejas) Brauciena beigās viedoklis mainās. Vismaz par mani. Dažreiz jokoju, ka vakar nokārtoju tiesības, bet šodien pirmo dienu braucu. Ko es vēl varu teikt? (smejas) Es neuzskatu, ka man katram būtu jāatrāda savas autovadītāja tiesības vai jāskaidro, cik gadus patiesībā braucu, cik stundas dienā es pavadu pie stūres. Es tikai pamāju ar galvu: “Mhm! Nu tad braucam. Ceru, ka viss būs labi.”
Es aizbraucu pakaļ klientam, un viņš atnāk ar kaut kādu lielu, smagu somu. Atver durvis, mēs sasveicināmies. Jūtu, ka man kaut kas smags mašīnā iesēžas, durvis aizveras, bet jau tumšs, tādēļ es tā īsti nepiesekoju. Braucot ārā no stāvlaukuma, es saprotu, ka tā neloģiski būtu braukt tālāk un galā griezties apkārt, tādēļ apgriežu mašīnu turpat. Un pēkšņi redzu, ka man klients skrien pretī! (sirsnīgi smejas)
Mēs visu ceļu līdz asarām smējāmies! Viņš bija ielicis kaut kādu smagu mūzikas instrumentu, aiztaisījis durvis un gājis apkārt auto. Tā kā bija tumšs, tad man pat prātā neienāca, ka viņš pats nav iekāpis auto. Viņš teica: “Es tev gribēju zvanīt, bet domāju, ka gan jau apgriezīsies apkārt”. Principā es sāku braucienu bez klienta! Šo gadījumu es vienmēr atceros. Ar klientu nolēmām, ka to vajag iekļaut “Bolt” piedzīvojumu zelta fondā. Ielika mūzikas instrumentu. Un viss. Mašīna aizbrauca.
Jā, jā! Ļoti bieži pēc tiem pašiem tusiņiem meitenes ir īpaši priecīgas. Priecīgas, ka ir atbraukusi pakaļ meitene, jo zina, ka droši nonāks mājās. Džekiem tas vairāk liekās tāda eksotika.
